Nejauši sveicieni

Gads nākošais par bijušo lai labāks,
Lai vairāk ziedu dzīves dārzā plaukst!

Ir tads teiciens, ka tad, kad berns piedzimst, pie vinja no debesim nokapj Dievs un nobucho to. Ja Dievs nobuccho pieri, tad berns bus gudrs, ja rokas- vinsh bus stradigs, centigs, ja sirdi- berns bus sirsnigs, miljsh, lidzjutigs. Kad Dievs nokapa pie Tevis, vinsh nobuchoja gan galvu, gan rokas, gan sirdi.
Daudz laimes Dzimshanas diena!!!!!!!!!!

Ar lielu laimi, spožām zvaigznēm,
Ar dziļu mīlu, labu dziesmu,
Ar zaļu, kuplu egles zaru -
Lai apveltī Jūs Jaunais gads.

Piedod, ka pateikt Tev nepaspēju vārdus, ko varu nu sacīt tik vējam...

Ir bērnība un smaids vēl tavā sejā,
Un rožu pumpurs rokā sārti mirdz,
Tik sargā to un nelaid dzīves vējā,
Ja lūzīs, tev būs mūžam žēl.

Ar Ziemassvētku baltajām kamanām
Eglīšu gaismā
Brauksim Jaungadam pretī,
Līdzi ņemot tik labās dienas,
Gaišās domas un cerību putnus.

Baltiem sniegiem klātus
Ziemassvētkus un veiksmes
bagātu Jauno gadu!

Sniega pārslas klusi lido
Vecās pārslas pārsedzot,
Gribas man tev laimi vēlēt
Jauno gadu sagaidot!

Mīlestība ir tad, kad tuvība smaržo pēc saules stariem, kas tikko ieurbušies zemē, pār kuru nolijis silts pavasara lietus, un klusums ir tik paredzams, jo putni vienkārši vēl nav pamodušies un sapratuši. Tā ir mīlēt — un nekā citādāk!
/M. Freimanis/

Bērniņš vēl lido debesīs.
Bērniņš vēl lido domās.
Neviens viņu lejā te nenesīs.
Pats viņš šai pasaulē nonāks.
Pats viņš šo pasauli ieraudzīs.
Pats viņš šo pasauli taisīs.
Dzīves maizīti izceps no ierauga.
Neatraisāmo raisīs.
Un savā varā ņems viņu
Pasaules savādais ritums.
Bērniņš, bērniņš, bērniņš.
Un – nav nekā cita.
(M.Čaklais)

Es mīlēju tevi, bet tu mani nē.
Es sapņoju par tevi, bet tu par mani nē.
Es gaidīju tevi, bet tu mani nē.
Es sāku raudāt, bet tu teici nē.
Es gribēju aiziet, bet tu teici nē.
Es jautāju kāpēc nē, bet tu atbildēji.
Mīla ir skaista, bet tā nav tevis vērta.
Es nemīlu tevi, bet gan dievinu.
Es nesapņoju par tevi, bet gan nevaru aizmigt, domājot par tevi!!!

Dārzā kur zied puķkāposti
Uzplaucis ir milzīgs zieds,
To tev vārda dienā sūtu,
Lai tev būtu milzīgs prieks.

Būs arī Jaunā gadā rūpju stundas garas
Un laimes mirkļi aši aizzibēs.
Un sapņi būs un darbs, kas jāpadara,
Bet tāpēc dzīvojam zem saules mēs.
(K.Apšukrūma)

Mīļo...(vārds), rakstām dzeju,
Palīgā mēs saucam feju,
Lai tā uzbur prieku
Par šo mazo nieku!

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Pisties, sisties tas nav grēks,
Tas ir mīlestības spēks,
Un tā bērnu dzemdēšana
Tīrā pīzdas bendēšana.

Ar viegliem sniegpārslu soļiem
Manas domas pie Tevis iet.
Neaizver savas durvis,
Neaizver sirdi ciet!
Gribu kaut īsu brīdi
Pabūt blakus,tad iet...
Citi to nesapratīs,
Viņi domās,ka snieg...

Mīlestība ir kā brīnums un reizē pats dabiskākākais, kas vien varbūt.
/Remarks/

Ne vien tad, kad sirds plīst uz pusēm
Vajag kadu, kas glāsta un skaus
Dažreiz arī, kad cilvēks grib klusēt
Viņam ļoti vajadzīgs daraugs.

Ar tālēm tāles sarunājas,
Aiz gada nāk un aiziet gads.
Var nogurt kājas, nogurt rokas,
Bet sirds lai nenogurst nekad.