Nejauši sveicieni

Aizsnieg ceļi, pēdas, aizsnieg meži,
Dziļās kupenās man kājas stieg,
Aizsnieg paši sniegu padebeši,
Tikai mīlestība neaizsnieg.

Viens vienīgs vārds — tas nav nekas nekas. Viens skarbāks vārds — tāds niecīgs mazs. Gandrīz bez apdoma, tik garāmejot sacīts, bet mirkli stājas sirds, kad gribas acis cieti vērt un bēgt. Ir zibens uzliesmojis bīstams — vārds nežēlīgs un ass. Vai varu teikt: tas nav nekas? Kas bijis tuvs , ir kļuvis nepazīstams...

Lido salavecīši,
Zvaigznes krīt no gaisa.
Šovakar pat sunīši
Zelta kakas taisa.

Naudas pilnu garu zeķi,
Pieliekamā maizi, speķi,
Pilnu galvu gaišu domu,
Veselību, labu omu.

Cik grūti širties to zinu,
cik grūti jaunībā mirt,
cik grūti atstāt, ko mīlu,
cik gruti vientulībā būt!

Ar Ziemassvētku baltām kamanām
eglīšu svecīšu gaismā brauciet
Jaungadam pretī līdzi ņemot tik labās dienas,
gaišas domas un cerību putnus!

Kad nakts liek dienas gaismai atkāpties,
Bet miegs vēl lakstus never ciet,
Tad tik pie Tevis manas domas iet
Un ļaujas sapņu burvībai.

Nav vērts raizēties par zaudējumiem, jo svarīgāks par zudušo ir tas, kas tevī pašā pāri palicis!

Es tevi miileshu vakar,
Es tevi miileshu shodien
un, ja paliksshu paari -riit!
/O.vaacietis/

Kādu pantiņu lai rakstu
Ko lai Tev es vēlu
Labāk teikšu trijos vārdos:
"Tevi ļoti mīlu!"

Neviens gailis nevar atmodināt sirdsapziņu.

Ļauj novēlēt Tev Vārda dienā laimi,
Lai Tavā dienā Laimes stundu daudz.
Ja ceļš būs grūts,lai apkārt draugu saime,
Kas roku sniedz un Tevi tālāk sauc.

Vakarā, kad zemi pārklāj migla
Un daba klusēdama jau pie miera iet,
Mēnestiņš pie debess klusi sauc ?
Kā gribu pašlaik es ar Tevi būt!

Meklēju vārdus,
Bet nevaru atrast īstos,
Lai pateiktu ka mīlu Tevi.
Mīlu Tevi par to,
Ka liec man laimīgai būt,
Mīlu Tevi par Tavu acu skatu,
Smaidu,
Mīlu Tevi.
Mīlu Tevi un negribu zaudēt,
Bet laikam šie vārdi
Ir pārāk dārgi priekš manis,
Lai tos nopirktu
Un uzdāvātu
Tev...

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.

Lai Tavs pavards dvēseli silda
Gadi sudraba ledos kaut iet.
Vēl Tavā dārzā puķu ir gana,
Vēl kā dārzs Tava dvēsele zied!

Ir iestājies klusums un apstājies laiks
reiz atmiņā izgaisīs tev mana seja
tik paliks šīs rindas ko rakstiju tev
un milzīgs tukšums uz tava ceļa

bet pienāks reiz brīdis, pēkšņi apstāsies tu
kājām trīcot, kā zemē iemiets
un sirds tava apjautīs zaudējumu
ko atgūt tev nebūs vairs nolemts

un pēkšni tik mīļa tev izliksies sirds
kurai virsū ar zābaku kāpi
bet blakus neviena — tik tukšums balts
kas nespēs remdēt šo smeldzošo sāpi

un atkal tev izliksies svarīgs it viss
par ko tavas lūpas nicīgi smēja
bet tos vārdus tev neviens vairs nesacīs
tos aizpūta rudeņa vējā

vairs nebūs tās mazās mīlošās sirds
kas tev pretī kā pumpurs plauka
jo tas nokalta pelēkā tuksnesī
jo to nokāva elpa saltā

un nebūs ne sapņu ne ilūziju
jo nevar laimi izmērīt rubļos
ritēs pelēkas dienas, jo sapņus tu
iemini latgales dubļos

un tajā mirklī būs mirusi sirds
par ko lūpas tik nicīgi smēja
ir laime kā putns kurš nosala
un kuru aizpūta rudeņa vējā

Smejies un smejies, nesēro draugs,
Ja dzīve tev sapņus plosa un jauc!
Smejies un smejies, kas bijis — lai zūd,
Jo skaistākie brīži pēc tam vēl būs!

ānītim pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli?
- Plūc, māsiņa, ko plūkdama,
Saplūc raibus puķu pušķus:
Zilus, baltus, iedzeltenus,
Kas Jāņos uzziedēja.

Ak, šīs saldās lūpiņas, valdzinošais skatiens, maigās rokas un kairinošais augums!! Ak, siltā sirds un viedais prāts!!
...labi, pietiks par mani, kā Tev iet??:)